Viduslaiku skaņkārtas
Savā melodiju uzbūvē viduslaiku baznīcas mūzika vēl nepazina mūsdienu mažoru un minoru; toņkārtas, kādas tajā sastopam, mūzikas teorijā sauc par baznīcas gammām. To attīstība un teorija ir diezgan juceklīga, pa daļai līdzīga senajām grieķu toņkārtām, bet dažādu apstākļu un pārpratumu dēļ ievērojami no tām arī atšķirīga. Vispirms, baznīcas gammu pamatkustība nav vairs no augšas uz leju, bet otrādi: no apakšas uz augšu, kāpjoša. Otrkārt, baznīca no lietošanas pilnīgi izslēdza toņu hromatiskas un enharmoniskas secības, tātad atstāja tikai stingri diatonisko. Šādā veidā tad visa viduslaiku baznīcas mūzika, vienbalsīgā un vēlāk arī daudzbalsīgā veidojās galvenokārt uz četrām pamattoņkārtām, kas tiek sauktas par autentiskajām, un četrām blakus toņkārtām, kas tiek sauktas par pIagālajām.
Autentisko un plagālo skaņkārtu nosaukumi.
| Autentiskās | Plagālās |
| Doriskā | Hipodoriskā |
| Līdiskā | Hipolīdiska |
| Frīģīskā | Hipofrīģiskā |
| Miksolīdiskā | Hipomiksolīdiskā |
| Eoliskā | Hipoeoliskā |
| Joniskā | Hipojoniskā |
Līdiskā skaņkārta. Skaņkārta ir līdzīga mažora skaņkārtai, atšķiras tikai ceturtā pakāpe.
Formula = tonis + tonis + tonis + pustonis + tonis + tonis + pustonis
Frīģiskā skaņkārta. Šī skaņkārta ir līdzīga minora skaņkārtai.
Formula = pustonis + tonis + tonis + tonis + pustonis + tonis + tonis
Miksolīdiskā skaņkārta. Šīs skaņkārta līdzīga mažora skaņkārtas gammām, atšķiras septītā pakāpe.
Formula = tonis + tonis + pustonis + tonis + tonis + pustonis + tonis
Eoliskā skaņkārta. Tā ir identiska dabiskajam minoram.
Formula = tonis + pustonis + tonis + tonis + pustonis + tonis + tonis
Joniskā skaņkārta. Tā ir identiska mažora skaņkārtas gammām.
Formula = tonis + tonis + pustonis + tonis + tonis + tonis + pustonis
Video: Senās skaņkārtas (angļu val.)
Plagālās toņkārtas atvasināja no galvenajām, tas ir, autentiskajām, pārceļot to augšējos četrus toņus (augšējo tetrahordu) oktāvu zemāk. Tādā kārtā galvenais (nobeiguma tonis) plagālajās gammās nav oktāvu norobežojošais, bet gammas vidū, kā ceturtais tonis (nošu paraugos ar veselu noti uzrakstītais). Tāpēc piemēram gammas Nr. 1. un 8. nebūt nav identiskas, lai gan sastāv no vienādām skaņām. Tālāk ievērot, ka starp četrām galvenajām autentiskajām toņkārtām nav nevienas, kas beigtos ar toni do un Ia; citiem vārdiem sakot, nav to abu melodijas tipu, kas pārvalda tagadnes mūziku: Do mažora un la minora. Tikai 16. gadsimtā, kad jau bija rasti harmonijas pamatjēdzieni un līdz ar to ceļš uz jaunajām toņkārtām, minētajām toņkārtām pienāca klāt vēl divas autentiskās, kopā ar savām plagālajām: joniskā un hipojoniskā, eoliskā un hipoeoliskā. Šīs divas gammas joniskā un eoliskā arī ir tās, kas vēlāk, pārvēršoties par mažoru un minoru, monopolizēja visu Eiropas mūziku.
Izmantotā literatūra:
1.Vītoliņš, Jēkabs. Mūzikas vēsture. Rīga: Grāmatu draugs, 193-, 608 lpp.
2.Skaņkārtas. http://soundstop.lv/skankartas/
3.Church modes. https://medi-music.weebly.com/church-modes.html
4.Modal Theory - The 7 Church Modes Explained.