Kristīgās baznīcas mūzikas rašanās

    Kristīgās baznīcas mūzikas sākums ir saistīts ar ebreju sinagogālo mūziku; tai klāt bija vēl sengrieķu mūzikas ietek me. Ebreju dievkalpojumos mūzika bija bagāta un grezna, Dāvida, Zālamona laikos Jeruzalemes tempļos to kopa milzums dziedātāju un muzikantu. Pat deja bijusi sinagogālo ce remoniju sastāvdaļa. Ebreji savu Jehovu slavēja kaislīgā, aizrau tīgā mūzikā; šķietams, tajā nav bijis nekā mistiska. Kristietība šo mūzikas sensuālismu noliedza. Tāpēc no visa šī bagātā muzikālā kulta kristīgā baznīca pārņēma tikai vienkāršāko, tīrāko, gandrīz varētu teikt — nabadzīgāko, bet no kā vēlāk izveidojas gluži savdabīga un vēl augstākas askētiskas vērtības liturģiskās mūzikas forma. 

    Pirmie kristīgie tika vajāti, to dievkalpojumiem bija jāslēpjas.  No dievkalpojuma topošā kristīgā baz nīca pa daļai izslēdza mūzikas instrumentus. Šim apstāklim vēlāk rietumu baznīcas mūzikas attīstībā piekrita svarīga nozīme,- ap 5. gadsimta sākumu mūzikas instrumentu spēli baznīcās pavi sam noliedza, izmantoja tikai balsis. Tikai austrumu greznumu mī lošie Bicances ķeizari vēlāk baznīcā ieveda visskaistāko instru mentu — ērģeles. Kristīgā baznīca atmeta arī hromatiskās un enharmoniskās skaņkārtas, kā pārāk pasaulīgas, „piemērotas tikai kurtizāņu bezkaunīgās orģijās". Kristīgo dziedājumi vispirms izveidojas Mazāzijas klosteros — Sīrijā, Ēģiptē.  Pirmo dziedājumu teksti tika ņemti no Bībeles psalmiem; bija un arī tagad vēl pastāv trīs to muzikālā izpildījuma veidi:  

• psaI modiskais solo, 
• dialogveidīgi: solo ar kora at bildi — responsoriālais dziedājums, 
• divu koru pārmaiņus dziedājums viena un tā paša psalma melodijas priekš nesumā — antifonais dziedājums. 

   Kristīgās ticības ieviešana par valsts reliģiju Konstantīna Lielā laikā (4. gadsimtā) izsauca strauju muzikāli-liturģisko formu attīstī bu, līdz ar ko dievkalpojumu dziedājums sāka kļūt par mākslu, kas prasīja jau labu ievingrināšanos. Īpaši solista, "kantora" psal modijas kļuva melodiski bagātākas, izrotātas melodiskiem orna mentiem, dziedot bez vārdiem, ko iesauca par jubilācijām un Allelujā. 

    Blakus Bībeles tekstiem, drīz radās arī pašu kristīgo sacerēti jauni psalmi — himnas Dieva slavēšanai, kas sevišķi iepatikās draudzēm, ātri izplatījās un kādas sāka sacerēt lielā  daudzumā. Tādējādi radās daudz garīgo dziesmu, ko gan atskaņoja rīta un vakara dievkalpojumos, bet kam nebija sa kara ar svētajiem rakstiem. Tāpēc daudzi baznīcas koncili nāca klajā ar dažādiem ierobežojumiem un noliegumiem, „lai zem muzikālā  daiļuma apsega baznīcā neievazātu mēri un sairumu". Baznīcas mūzikas attīstībā šī cīņa pret himnām vēl ilgi turpinājās ar dažādiem  panākumiem. Viens no ievērojamākajiem himnu autoriem bija Milānas bīskaps Sv. Ambrozijs (333—397), kā vārds mūzikā se višķa mirdzuma apstarots; viņš radīja īpašu muzikālās liturģijas iekārtojumu, ko Milānas baznīca saglabājusi pa daļai līdz pat mūsu laikam un ko pazīst ar "ambroziāniskās" nosaukumu,- vēlāk par „ambrozianiskām" sāka saukt citas himnas, kas bija sacerētas līdzīgi . 

     Austrumu baznīcas mūzika, ejot caur grieķu baznīcu uz rietu miem, sākumā ievērojami ietekmēja rietumu baznīcas mūziku. Vēlāk  tomēr ne tikai katrā no tām baznīcas mūzika aizgāja savus ceļus, bet pat latīņu baznīcai pašai vairs nebija vienotas liturģijas, tajā jau agri tika nodibinātas četras dažādas liturģijas formas un līdzi tam citāda liturģiskā mūzika Romas, Milānas, Gallijas un Spānijas baznīcā. 

    Romas baznīca bija visvarenākā un ievērojamākā, un tiklīdz apstākļi atļāva, tā lūkoja izmantot savu pāvesta baznīcas varu  pār citām baznīcām, lai izkoptu baznīcas mūziku vienā virzienā. Daudzu pāvestu pūles bija veltītas šim mērķim, līdz ga līgu katoļu baznīcas mūzikas organizāciju izve da pāvests Gregors Lielais (dz. 540. gadā, pāvests no 590.—604. gadam). Viņš lika sastādīt un pats rediģēja Antifonāru  krājumu, kurā sakopoti visi katoļu baznīcā lietojamie dziedājumi, visām gada dienām, dienas un nakts dievkalpojumiem; šīs melo dijas ir palikušas par nesatricināmu pamatu katoļu baznīcas mūzikā līdz tagadnei. 

    Pats oriģinālmanuskripts, kas kādreiz esot bijis ar  zelta ķēdi piestiprināts pie Romas Pētera baznīcas altāra, ir nozu dis; bet daudzo norakstu līdzība liecina par to vienu vienīgu pirmavotu. Viss šis milzīgais melodiju krājums stilistiski vienots, vienkāršas melodijas darītas muzikāli bagā tākas, pārāk krāšņajām dots stingrāks, baznīcai piemērotāks veids. Melodiju sevišķā lokanība  norāda uz viņu sakariem ar itāļu tautas mūziku, kam pievienojas grieķu un ebreju elementi. Antifonāra melodijas vēl visas ir vienbalsīgas; tām nebija sākumā arī pavadījuma. Tā kā, blakus Bībeles psalmiem, tajās bija daudz  arī tekstu bez dzejas pantmēra, tad melodiju ritms bija ļoti brīvs, īstenībā prozas, labas latīņu teksta deklamācijas ritms — dzīvs, bagāts, taktīs neiekārtojams. Atsevišķai zilbei atbilda gan atse višķa nots, gan arī vesela nošu grupa, locījumi. Tikai sākot ar daudzbalsības attīstību ap 12. gadsimtu, šo melodiju brīvais, bagātais ritms sāka sastingt, pārvērsties dziedājumā vienāda ilguma notīs, kā pēc to sāka saukt par cantus planus — līdzeno dziedājumu,  kur ritma īstenībā nebija vairs nemaz. Tas būtu apmēram tāpat, kā ja mēs ņemtu kādu dzīvas kustības tautas dziesmu, dziedātu to lēnām un visus toņus vienādā ilgumā, ar savu īpašu konsonējošu akordu zem katra toņa, — mēs dabūtu korāli, kas atgādinātu ta gadējos gregoriāniskos dziedājumus daudzās baznīcās.

1. Vītoliņš, Jēkabs. Mūzikas vesture. Rīga:Grāmatu draugs, 1937, 609 lpp