Viduslaiku mūzika

    Viduslaikus parasti iztēlojas kā kaut ko tumšu, noslēpumainu, nenoteiktu, kad sabruka antīkā kultūra un no jauna dzima lielas valstis, kad Eiropu postīja kari, bet kad visā Eiropā tika celtas romāņu un gotiskās katedrāles, brīnišķu skulptūru greznotas. Šie ir varenākie mākslas pieminekļi, kādus cilvēce ir cēlusi pēc senās Ēģiptes, Grieķijas, Romas tempļiem.   

    Tagadne atklāj arī tik ilgi nesaskatīto, nesaprasto viduslaiku mūzikas mākslas katedrāli, vienlīdzīgu to pašu laiku romāniskajai un gotiskajai celtniecībai un tēlniecībai. Šajos ilgajos gadsimtos dzima pati rietumu mūzika, pārveidojot visus agrākos un svešos elementus, kas bija tās pamatā. Viduslaikos norisinājās arī vislielākās pārvērtības, kādas mūzikas māksla jebkad ir pārdzīvojusi. Gadsimtos, kad pret debesīm sāka sniegties pirmās gotiskās celtnes, mūzika, kas tūkstošiem gadu vienmēr bijusi māksla kārtot tikai vienu otram sekojošus toņus, kļuva par mākslu savienot kopā dažādas vienā laikā atskanošas skaņas.

    Akords aizstāja atsevišķus toņus, vairākbalsība vienbalsības vietā. Tas bija rietumu izgudrojums, austrumiem tā bija sveša. Austrumu tautu mūzika ar to nav kvalificējama kā neattīstījusies; gluži otrādi, pie daudzām no šīm tautām mūzikas māksla ir izsmalcināta un bagāta, pilnīgi šo tautu agrāko augsto civilizāciju cienīga. No dziļajām saknēm, kas tālu sniedzās seno austrumtautu un grieķu- latīņu vienbalsības mūzikā, Rietumeiropas tautās izveidojās brīnišķīga jauna māksla, kuras virzienā līdz pat tagadnei gājusi visa mūsu mūzikas attīstība. Laika posms, kas ietver šo mūzikas attīstības stadiju, mums no tūkstoš gadu tāluma skatoties var izlikties ārkārtīgi ilgs, mūzikas ieguvumi tajā - pārāk niecīgi. Bet nevar aizmirst, ka bija jārada pavisam jauni jēdzieni, jātiek cauri vēl nezināmam, lai izveidotu kādus noteiktus principus, likumus daudzbalsībai, bija jānoteic skaņu ilgumu mēri, jārada notācija skaņu augstumiem un ilgumiem.

    Mūzikas īpašais stāvoklis viduslaikos starp zinātnēm un mākslām šos jaunos uzdevumus lielā mērā atviegloja. Mūzika bija reizē zinātne un māksla. Kā zinātni to mācīja universitātēs, tāpat kā aritmētiku, ģeometriju, astronomiju. Drīz vien izstrādāja arī mūzikas likumus. Bet kā dzīvai mākslai, šie likumi brīvai mūzikas attīstībai lika šķēršļus ceļā, zināmā mērā aizkavējot tās izaugsmi.

    Lielā tautu mācītāja un cilvēces gara valdniece, vienīgā vara, kas spēja sakopot un apvienot tautas, viduslaikos bija kristīgā baznīca. Tie ir bīskapi, mūku ordeņi, pāvesti, ķeizari, kas pirmos rietumu mūzikas likteņus satur savās rokās. Milānas Sv. Ambrozijs, pāvests Gregors Lielais to izveido. Benediktīniešu klosteri to izplata. Kārlis Lielais ar monarha varu to ieved reliģiskā kultā savā milzīgajā valstī.

    Laicīgā mūzika pēc Romas ķeizarvalsts sabrukuma zem barbaru spiediena bija tiklab kā iznīkusi. Teātri un cirki pilsētās bija nopostīti, dzīvei atjaunojoties, iekārtot vispirms steidzās dzīvojamās mājas, baznīcas. Uzvarošā kristietība mūziku centās izskaust no visām laicīgajām ceremonijām; vēl kādu laiku palika kitarodu māksla, tik ziedoša Romas laikā. Tikai pēc dažiem gadsimtiem to varēs sastapt atkal truvēru — spēlmaņu veidā. 

1. Vītoliņš, Jēkabs. Mūzikas vēsture. Rīga: Grāmatu draugs, 193-, 608 lpp.