Mūzikas pirmsākumi

   Cik vien tālu senatnē sniedzas mūsu skats, visos laikos cilvēks ir pazinis un kopis mūziku. Tomēr nav zināms, kā pirmatnējais cilvēks ir nonācis pie šīs mākslas, kas viņu pamudinājis dziedāt — putnu balsis vai spēka, enerģiju pārpilnība, rotaļa, prieks; nav pat īsti zināms, kas bijis svarīgāks — runāts vārds vai muzikālā intonācijā fiksējams sauciens, un vēl vairāk minējumos jā dodas, ja gribam zināt, vai pirms dziedāšanas cilvēks nav pratis jau izsist ritmu ar plaukstām vai izvilināt toni no raga vai uzvilktas loka stīgas. Pat tik svarīgais jautājums par to, kā radusies primitīvā toņ kārta — katras melodijas pamats, vēl nepavisam nav atbildams. Ne  tikai mūzikas zinātne, bet arī dabas zinātne ir radījusi šos jautājumus. Pazīstamākās no šīm teorijām pirmatnējā cilvēka iz pausmi skaņās saista ar tā uztraukuma stāvokļiem  (Čārlza Darvina teorija) vai izskaidro to ar enerģijas pār pilnību (Herberts Spensers), pakaļdarināšanas vēlmi (putnu dziesmu imitācija), patiku, baudu ar dažādiem psiholoģiskas da bas momentiem. Plašu ievērību ir guvis no tām stipri atšķirīgais Kārļa Būchera uzskats par ritma lomu mūzikas pirmsāku mos un visā tās tālākajā attīstībā; pēc tā, mūzikas izcelšanās meklē jama cilvēka darba kustību ritmā, un darba dziesmas arī būtu vis senākās dziesmas.

    Viena no spilgtākajām mūzikas zinātnes uzstādīta jām hipotēzēm par mūzikas izcelšanos, ko pamato un attīsta franču mūzikas vēsturnieks Ž. Kombarjē, mūzikas pirmsākumus saista ar pri mitīvo tautu maģiju. Primitīvajam cilvēkam visa daba bija  naidīgu vai labvēlīgu dievību pilna. Šo naidīgo dievību dusmas  vajadzēja novērst, un mūzika bija brīnišķīgāka, lielāka vara, ar ko tuvoties dievībai. Tāpēc primitīvo tautu maģijā būtu auk lējami visas mūzikas pirmsākumi. Ne vārdi, žesti, noslēpumainas zīmētās figūras, tēli, šķidrumi un dedzināmās vielas neiespēja bur vībā nekā bez viņus pavadošās mūzikas, dziedājuma; balss bija maģiskās varas nesēja.  Primitīvā cilvēka dzīvē  mūzikas burvīgais spēks vajadzīgs visur: bija dziesmas dažādu nelaimju novēršanai, dziesmas karam, mīlai, atriebībai, pret negaisu, sausumu, slimībām, jaunu garu aizdzīšanai u.t.t. Pirmatnējais cilvēks ticēja, ka ar maģiskās dziesmas palīdzību viss iespējams. Nostāsti par mūzikas brīnišķīgo varu sastopami visu tautu teikās; senajām  austrumtautām to ir daudz, bagāta ar tām arī grieķu mitoloģija (Or fejs), arī senajam latvim "dziesma aizdzina karu", un igauņu Vane muinem ir tā pati dziesmas vara, kas grieķu Orfejam. Pie taga dējām tautām Āzijā, Āfrikā, Amerikā vēl šobrīd mūzi kas stāvoklis ir gluži līdzīgs. Šo tautu maģiskie dziedājumi, kas kļuvuši plašāki pieejami pētīšanai, uzņemti fonogrāfos, sķaņufilmās, tie sniedz mūzikas zinātniekam daudz materiāla. Var secināt, ka pie visām tautām pirmatnējā attīstības stāvoklī mūzika cieši sai stās ar maģiju, vēlāk ar kultu, reliģiozām ceremonijām. 

Fonogrāfs 19.gs.

    S ākumā visas ritmiskās mākslas — dzeja, mūzika, deja ir bijušas apvienotas. Vadošā vara šajā priekšnesumā bija ritms, kas kārtoja reizē vārdus, skaņas. P irmatnējai dejai ir bijis noteikts maģiskas ceremonijas raksturs. Tā līdz senatnei sniedzas kara dejas, kas imitē cīņas kustības, lai cilvēks tās pārvaldītu un tā nodrošinātu sev uz varu; erotiskās dejas, kas grib modināt kaislības, imitējot mīlu, kaisl ību žestus un kustības; pateicības dejas, svinīgās dejas un citas. Pro tams, šai senajai dejai nav nekā kopīga ar mūsdienu skatuves deju. Tā ir drīzāk valoda, rituāls, kur sevišķa nozīme ir mīmikai.

    No pirmatnējā cilvēka maģijas, mūzikas tālākais attīstības ceļš ir uz reliģisko kultu. Mūzikai, dejai visu seno austrumu kultūrtautu reliģiskās ceremonijās ir vadoša nozīme. Par to liecina no senatnes saglabājušies pieminekļi — mūzikas instrumentu, procesiju attēli ēģiptiešu, babiloniešu, asiriešu un citu tautu arhitek tūra. Reliģiozam kultam mūzika ir kalpojusi daudzus gadu tūkstošus un kalpo vēl līdz mūsdienām. Deju turpretim kristīgā baznīca padzina no sava kulta. Bet blakus maģijai, blakus reliģiskam ceremonijām, mūzika kļuva par neatkarīgu mākslu. 

    Pirmie cilvēka mūzikas instrumenti bija balss un plaukstas. Tie zināmā mērā ir arī citu mūzikas in strumentu prototipi. Pastiprinot cilvēka balsi, radās taure, rags, flauta, oboja. Plaukstu sitieni deva ritmu; to vietā sāka lietot koka vai akmens gabaliņus, kas deva sitienam vairāk asuma; izdobtam k okam pārvilkta āda radīja pirmās bungas. Stīgu instrumentu pro totips ir mednieka šaujamais loks, kā šņore pie raušanas dod skaņu.

    Daudz grūtāks ir jautājums par gammu. Kā īsteni rodas toņkārta? Kā varējušas ir izveidoties tik daudzas, tik dažād as skaņu sistēmas, kā tās redzam dažādās zemēs, pie dažādām tautām un rasēm, dažādos laikos, kas katras šīs tautas mūzikai dod citu seju, citas īpatnības? Šī ir viena no vissarežģītākajām problē mām, kāda ir mūzikas zinātnei. Viena no pri mitīvākajām gammām ir piecu toņu gamma, tikai ar veselu toņu un pusotra toņa kāpieniem (fa — sol —la — do—re — fa), ko pazīst ne tikai ķīniešu, japāņu, polinēziešu, javājiešu mūzika, bet arī Eiropas ziemeļrietumi — ķeltu tautas — skoti, īri, bretāņi, un pat acteki un peruāņi Amerikā. Šāda piecu toņu rinda, bez pustoņiem, ir pati senākā toņkārta. Melodijai, būvētai no šādas gammas to ņiem, ir pilnīgi savs, īpatnējs raksturs. Bet blakus tai senatnē lieto tas ir arī daudz komplicētākas toņu rindas no septiņiem toņiem, visdažādākā toņu, pustoņu, pusotru toņu un pat vēl sīkāku toņa daļu iekārtojumā, pie ēģiptiešiem, grieķiem, indiešiem, ķīnie šiem. Vai primitīvais cilvēks vadījās tikai pēc dzirdes, piemēram, pie lautas skaņu caurumiņu izurbšanas,  vai arī pēc matemāti skiem aprēķiniem, vai arī no reliģioziem motīviem ?

Video: Piecu toņu gammas skaņdarbs Japānā