Barokālā mūzika
Baroka mūzikas laiks ir 17. gadsimts. Šajā laikā tika radīta mūzikas pieraksta sistēma, kas joprojām tiek izmantota. Tika likti pamati dažādām mūzikas formām, kā, piemēram, operai, koncertam, sonātei u.c. Populārākie baroka mūzikas komponisti – Johans Sebastians Bahs, Antonio Vivaldi, Frīdrihs Hendelis.
Māksla cildina galmu un baznīcu. Barokas mākslas stilam raksturīga greznība, krāšņums.
Jaunais (baroka) laikmets iezīmēja lūzumu muzikālās domāšanas attīstībā, ko pavadīja vai nu īsti atklājumi kādā mūzikas mākslas nozarē, vai arī jaunu ideju intensīvi meklējumi. Tādēļ var tikai mēģināt izcelt virkni kopīgu likumsakarību, kas lielākā vai mazākā mērā atspoguļojas katra tā laika komponista daiļradē.
Mākslas jaunās estētiskās koncepcijas, kas saistītas ar padziļinātu, daudzpusīgu cilvēka iekšējās pasaules procesu iedzīvināšanu, noveda pie tā, ka baroka mūzikā, iespējams, pirmo reizi atspoguļojās traģēdijas, patētikas tēli, straujas emocionālo stāvokļu maiņas, dramatiska ekspresija. Cilvēka pārdzīvojumu spēks un dziļums atainots tik spilgti un pilnīgi, ka uz ilgu laiku tas kļuva par etalonu turpmāko laikmetu komponistiem. Bet paši tā laika komponisti prasmi rakstīt emocionāli izteiksmīgu mūziku pārvērta par kompozīcijas likumu.
Viens no lielākajiem baroka sasniegumiem ir afektu teorijas izveidošana. No šīs teorijas viedokļa mūzikas kompozīcija ieguva pavisam citādu mērķi nekā agrāk: mūzikai jākalpo cilvēcisko kaislību izpausmei. Mūzikas uzdevums ir satraukt, uzlabot, mainīt un mierināt jūtu kustību, tādēļ komponists vada klausītāju uztveri ar afektu un to iedzīvināšanas palīdzību. Afektu teorijas attīstība mūzikā bija tieši saistīta ar mācību par mūzikas retoriku. Paralēles starp valodu un mūziku, vārdu un tā muzikālo analogu noveda pie mūzikas izteiksmības attīstības, kā arī pie tā, ka daudzi paņēmieni ieguva konkrētu saturisko jēgu.
Paplašinās mūzikas žanriskais diapazons. Priekšplānā izvirzās jauni žanri. Līdzās pasiju, mesu u. c. žanru attīstībai, kuriem jau līdz tam bija visai nozīmīga loma, par centrālo žanru kļūst opera. No otras puses, ļoti aktīvi sāk attīstīties instrumentālie žanri. Vispirms jāatzīmē īpašā fūgas nozīme, kas sasniedza savu lielāko uzplaukumu, taču ievērojami attīstās arī citi, būtībā cikliski žanri: koncerts, solo un ansambļa sonāte, svīta. Īpaša loma bija vijoļmūzikai un klavier- vai, precīzāk, klavīrmūzikai.
Milzīgs ir baroka laikmeta nopelns homofonijas (salīdzinājumā ar polifoniju – jauna muzikālās domāšanas tipa) tapšanā. Arī homofonija ir daudzbalsība, taču tai raksturīga nevis vienāda balsu nozīmība (kā polifonijā), bet to diferenciācija, dalīšana pēc nozīmības vertikāles organizācijā. Tādēļ homofonajā faktūrā parasti izceļas trīs svarīgas funkcijas: galvenā melodiskā balss (spilgti individualizēta), bass – vertikālās (harmoniskās) konstrukcijas pamats – un pavadošās harmoniskās balsis. Šāds dalījums radās basso continuo (ģenerālbasa) praksē – t. i., vokālas, kā arī instrumentālās solobalss pavadījuma praksē.
Tiek izvirzīts jauns mūzikas loģikas princips – centralizējošā vienotība vai dinamiskā funkcionalitāte, kurā apvienojas iepriekšējiem laikiem tipiskie ostinato un mainības principi. Šī principa darbība atklājas burtiski visā. Funkcionālā norobežošana vienotā faktūras izklāstā (vienotā vertikālē), kā jau tika atzīmēts homofonijas raksturojumā, ir tikai viena no šīs darbības izpausmēm.
Par otru kļūst tematisma individualizācija. Kaut arī pats vārds ‘tēma’ tajā laikā vēl nebija tik populārs kā vēlāk un tika lietots galvenokārt saistībā ar fūgu, tēmas (plašāk – tematisma) individualizācija kā parādība ir ļoti būtiska laikmeta pazīme. No vienas puses, tas izskaidrojams ar aizvien pieaugošo mūzikas izteiksmības lomu. Nav nejaušība, ka Atanaziuss Kirhers (1601–1680) – pazīstams tā laika vācu muzikologs – savā mūzikas enciklopēdijā Musurgia universalis (izdota 1650. gadā) rakstīja, ka viens no patētiskas (t. i., izteiksmīgas) mūzikas rašanās priekšnoteikumiem ir tēmas lejupeja, kas var izraisīt kādu afektu.
Šo jauno formu vidū īpaši jāatzīmē reprīzes formu loma – sākot no da capo formām un beidzot ar sonātes formu. Tajās vienotības princips atklājas visspilgtāk. Reprizitāte ir viena no daudz universālāka atkārtošanās principa izpausmēm, kas sastopama (turklāt daudzkārtēji) fūgā, rondo, senajā koncertformā u. c.
Baroka laikmetā sevišķi jāatzīmē fūgas lielā nozīme. Fūgas formas koncepcija ietekmē visu tā laika formveidi un kļūst par vienu no galvenajiem formveides principiem. Vēl viens princips – koncertēšana – saistīts ar koncertformas attīstību.
Video: Baroka laikmeta fūga
Vadošo pozīciju sāk ieņemt tonāli harmoniskais domāšanas tips. Taču pāreja uz harmonisko tonalitāti saistīta ar skaņkārtiskās sistēmas maiņu. Modālā sistēma, kas ilgu laiku valdīja mūzikā, deva vietu jaunai sistēmai, kas ietvēra ne tikai diatoniku, bet arī hromatiku un enharmoniku. Skaņu sastāva paplašināšana savukārt ved pie skaņkārtas centralizācijas, t. i., pie divu pamatskaņkārtu (mažora un minora) rašanās.
Video: Baroka mūzika
1. Baroka mūzikas formas. http://foto.jvlma.lv/1/Baroka_muzikas_formas.pdf
2. Baroka mūzika palīdz koncentrēties. https://www.parmuziku.lv/muzika-biznesam/klausoties-baroka-muziku-darbu-var-paveikt-produktivak-1015
3. Juglas mūzikas skola. Mūzikas izcelšanās. Fails: Mūzikas literatūra
4. Baroque Music:(1600-1750).https://www.youtube.com/watch?v=3ky_9adFW44
5. LETOCART - Baroque fugue in d minor for harpsichord. https://www.youtube.com/watch?v=FozNWcfOt6Y